Mans cilvēks

Es ticu cilvēkam savam,
Viņ? noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai cik gadu,
Cik jūru, cik jūd?u mūs ?ķir.

Reizēm ?ķiet - viņa balsi
Aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu -
Cilvēka mana tur nav,
Reizēm sirds piemāna sevi
Un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
Pēc sava cilvēka slāpst.

Bet es gaidu un zinu -
Pat ja jāslīkst man būs -
Atnāks pēdējais vilnis,
Kopā lai samestu mūs.

Bet es gaidu un zinu -
Pat ja jāslīkst man būs -
Atnāks pēdējais vilnis,
Kopā lai samestu mūs.

Un vēl cie?āk kā senāk
Savam cilvēkam tic, -
Kuram maldīgi līdzīgs
Bija tai licies kāds cits.

Sve?ās rokās viņu
Neie?u meklēt es, -
Lai tad neplūktas nozied
Sarkanās magones.
Vēji mēdz sacīt, ka esot
Daudzos viņ? izkaisīts,
Ka no daudziem pa lāsei
Vajagot paņemt sev līdz.

Bet es gaidu un zinu -
Pat ja jāslīkst man būs,
Atnāks pēdējais vilnis,
Kopā lai samestu mūs.

Bet es gaidu un zinu -
Pat ja jāslīkst man būs -
Atnāks pēdējais vilnis,
Kopā lai samestu mūs.